Kā izvēlēties kapu pieminekli?
Tuva cilvēka zaudēšana vienmēr ir traģēdija radiniekiem. Mīlēto cilvēku ir vēlme pavadīt pēdējā ceļā cienīgi, un, kā likums, tas ir ļoti darbietilpīgs process, jo jāpaspēj izdarīt ļoti daudz, sākot ar aizlūguma pasūtīšanu un beidzot ar pieminekļa uzstādīšanu. Katrā no šiem posmiem rodas pietiekoši daudz grūtības. Mēs Jums pastāstīsim, kā izvēlēties kapu pieminekli.
Jāsāk ar to, ka granīta pieminekļa izvēle ir diezgan sarežģīts uzdevums cilvēkam, kurš nekad to nav darījis. Labāk uzticēt izvēli profesionālam, kas strādā rituālu pakalpojumu sfērā. Bet vienmēr ir jāatceras, ka ar pieminekļa izvēli nevajadzētu steigties. Un it īpaši nevajadzētu izvēlēties kaut ko lētu, jo, kā zināms, īsta kvalitāte nevar būt ļoti lēta.
Kā vislabāk uzstādīt kapu pieminekli?
Marmora un granīta pieminekļi tiek uzstādīti uz kapa no pavasara līdz rudenim, jo ziemā augsne sasalst un uz betona uzstādītie pieminekļi ar siltuma iestāšanos var sašķobīties. Kā arī pieminekli drīkst uzstādīt tikai pēc pusgada pēc apbedīšanas. Šajā laikā zeme nosēžas un kļūst piemērota marmora vai granīta pieminekļa uzstādīšanai.
Kurš granīts ir labāks – Ķīnas vai Karēlijas?
Šis jautājums uztrauc tos, kuri vēlas pasūtīt granīta kapu pieminekļa izgatavošanu. Sniegt viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu ir diezgan sarežģīti. Uzņēmumi, kas izmanto Ķīnas granītu, apgalvo, ka tā kvalitāte ir daudz augstāka nekā Karēlijas akmenim. Citi uzņēmumi apgalvo, ka pieejamā cena ir vienīgā pozitīvā Ķīnas granīta īpašība. Kā ir patiesībā un uz ko orientēties pircējam?
Pamatinformācijai, kura jāņem vērā šajā gadījumā, nevajadzētu nākt no granīta piegādātāja vai no tiem, kas piedāvā izstrādājumus no tā. Informācijai jābūt balstītai uz objektīvo datu pamata, kas ņemti no ģeoloģijas rokasgrāmatām. Var ņemt vērā arī celtniecības uzņēmumu, kas ir strādājuši ar abiem materiāliem, pieredzi, un kuri nav ieinteresēti reklamēt vienu vai otru materiālu. Būtu jāsalīdzina nevis cenu un ārējā izskata līmenī, bet gan pamatojoties uz īpašībām un kvalitāti, kas raksturīgas vienam vai otram akmens veidam.
Ķīnas granīts kļuva pazīstams NVS valstīs aptuveni pirms 10 gadiem. Līdz tam brīdim ievērojams granīta daudzums Krievijas tirgū tika iegūts Karēlijā. Granīts, kas tika iegūts Karēlijas nogulsnēs, daudzu desmitu gadu garumā rekomendēja sevi kā augstas kvalitātes, nodilumizturības un izturības materiālu. Var teikt, ka šim granītam jau sen nav nepieciešama papildus reklāma, un informācija par to lieliski zināma visām ieinteresētām organizācijām un uzņēmumiem. Citādāk ir ar Ķīnas granītu. Pie tam jēdziens “Ķīnas granīts”, izrādās, pietiekami nosacīti piemērojams Krievijas tirgum. Tas var likties paradoksāli, bet profesionāļi zina, ka viss tiešām ir tā. Tikai nedaudzi zina, ka materiāls, kuru daudzi uzņēmumi piedāvā kā Ķīnas granītu, patiesībā tas nav. Tas ir kalnu iezis, kas pieder pie sienītiem. Tas sastāv no laukšpata, krāsainiem minerāliem un nefelīna. Kā redzams, šī ieža sastāvā praktiski trūkst svarīgākās granīta sastāvdaļas – kvarca.
Lielāko daļu sienītu atšķir sekojošais minerālais sastāvs:
Kālija-nātrija laukšpats – no 65 līdz 95 %;
Dažādi tumšie minerāli (ragmānis, biotīts, augīts) – līdz 40 %;
Plagioklazs – no 10 līdz 35 %;
Kvarcs – ne vairāk kā 5 %.
Kā redzams, sastāvs diezgan būtiski atšķiras no lielāka daudzuma granīta veidu sastāva. Un runa ir jau ne par ražotāju un piegādātāju trikiem, bet par uzticamiem ģeoloģiskiem datiem. Jā, Ķīnas granīta ārējais izskats ir diezgan pievilcīgs. Taču tam ir daudz trūkumu, lielākā daļa no tiem ir saistīta ar nepietiekošu kvarca saturu. Tieši no kvarca ir atkarīgas tādas vērtīgas granīta īpašības kā izturība, nodilumizturība un mitruma absorbcija. Minētie rādītāji Ķīnas granītam ļoti zemi, bet tieši šie rādītāji nosaka granīta vērtību tā izmantošanai dažādu izstrādājumu izgatavošanā. Tagad pircējiem būtu jābūt skaidrs: jebkuri vārdi par to, ka Ķīnas granīts var būt labāks par Karēlijas, un jo vairāk, labāks par citiem elites šķirņu granītiem, ir tieši un apzināti meli.
Mūsdienu patērētājus, kas jau ir ieguvuši informāciju minētajā jautājumā un precīzi zina, ka Karēlijas granīts ir daudz labāks, lai arī dārgāks variants, gaida vēl kas bīstams. Lieta tāda, ka daži negodīgi pārdevēji pārdod Ķīnas granītu kā Karēlija granītu. Apšuvuma plāksnes, kas ir izgatavotas no šāda materiāla, ļoti ātri plaisā, galda virsmas sašķeļas un drupst, bet grīdas flīzes noklāj rūsas pleķi. Šīs, kā arī citas problēmas ir raksturīgas, izmantojot nekvalitatīvo Ķīnas “granītu”.
Kā izvairīties no līdzīgām problēmām?
Galvenais, kas jāatceras pircējam, plānojot pasūtīt pieminekļus vai kapu konstrukcijas no īsta granīta – akmens kvalitāte nav atkarīga no tā ārējā izskata. Kā arī to nenosaka tādas īpašības kā spožums, spīdums, interesants un pievilcīgs zīmējums. Šīs īpašības nebūt nav neteicošas, pie tam jau pēc pāris gadiem nekvalitatīvā granīta ārējais izskats var krasi mainīties. Granīta kvalitātei būtu jābūt apstiprinātai ar datiem par to minerālo sastāvu un fizikāli mehāniskajām īpašībām.
Kā piemēru var salīdzināt Karēlijas granītu un vienu no Ķīnas granīta veidiem, kurš pārpilnībā tiek piedāvāts tirgū.
Kā redzams, skaitļi runā paši par sevi. Bet tas pat nav labākais Karēlijas granīta veids.
Pircējam, kurš vēlas iegādāties tiešām kvalitatīvu izstrādājumu, nevajadzētu paļauties uz pārdevēja vārdiem, bet gan pieprasīt sertifikātus, kuri satur datus par piedāvātā granīta fizikāli ķīmiskām īpašībām un minerālo sastāvu. Ja pārdevējs atsakās uzrādīt šos datus, var ar gandrīz simtprocentīgo pārliecību teikt, ka tiek piedāvāts zemas kvalitātes prece.
Pamatojoties uz šo informāciju, Jūs varat izdarīt pareizo izvēli un neiegādāties granītu uzņēmumos, kas piedāvā apšaubāmas kvalitātes materiālu. Karēlijas granīts – tiešām kvalitatīvs, visbiežāk pat elitārs granīts, kas ir pazīstams jau vairākas simtgades. Izstrādājumi no tā kalpo jau vairākas desmitgades un ir vizuālais iemiesojums šī materiāla daudzām priekšrocībām.
Kā radās kapu pieminekļu uzstādīšanas tradīcija?
Kapu pieminekļi – seno kultūru un tradīciju mantojums.
Visas pasaules un mazāk zināmās reliģijas nosaka saviem sekotājiem kanonus ne tikai taisnīgai un dievbijīgai dzīvei, bet arī noteiktos rituālus, kurus izpilda ar jaundzimušajiem, precēties gribētājiem, kā arī mirušajiem, Bez tam, pastāv noteikts noteikumu kodekss apbedīšanas un mirušo piemiņas rituālu veikšanai.
Jebkura reliģija un kultūra nosaka godināt tos, kas jau ir atstājuši šo pasauli. Zināmais sakāmvārds “Par mirušajiem vai nu labu, vai neko” tika izdomāts ne velti. Kristietība, islāms, budisms, hinduisms un jūdaisms nosaka grēku nožēlu pirms nāves un uzskata, ka pēc nāves cilvēka dvēsele pakārtota tikai Dieva tiesai un nevienam citam nav tiesību uzņemties šīs funkcijas.
Lielākās daļas vietējo iedzīvotāju reliģija ir kristietība, ar katoļticīgās un pareizticīgās ticības atzarojumiem. Neskatoties uz visām atšķirībām, katoļticības un pareizticības apbedīšanas tradīcijas un rituāli ir ļoti līdzīgi. Starp citu, kristietība, tāpat kā jūdaisms, uzskata ķermeni par dvēseles templi, tāpēc nosodoši attiecas pret kremāciju, tomēr pieļauj to kā iespējamo variantu.
Kristīgās tradīcijas kapu pieminekļu uzstādīšanā
Kristietība nosaka patiesi ticīgajiem pie kapa likt tikai krustu, pieminekļi ar krusta attēlu – tas jau ir dažādu kultūru simbiozes veidojums, tai skaitā arī pirmskristietības pagānisma. Mirušā fotogrāfijas vai portreta uzstādīšana uz krusta vai pieminekļa ir pieļaujama. Pieminekļu uzstādīšanas tradīcija nav kristietības mācību auglis, drīzāk tā ir pārņemta no citām reliģijām, taču tā ir tik stipri iedzīvojusies, ka visi sen to uzskata par kristietības tradīciju. Obligātais reliģijas noteikums ir krusta uzstādīšana uz kristieša kapa uzreiz pēc tā apglabāšanas. Nav nozīmes, vai tas ir koka, metāla vai akmens krusts. Un tikai tad, kad pagājis kāds laiks, tam var pievienot pieminekli (vai aizvietot to ar pieminekli).
Agrāk kapi bieži atradās pie baznīcas, kur parasti tika apglabāti izcili pilsoņi. Kopīgajos kapos netika apglabāti pašnāvnieki un tiem netika likti krusti, kā zīme tam, ka viņi atstāja novārtā dzīvi – visvērtīgāko, ko cilvēkam devis Dievs.
Senie kristiešu apbedījumi ir interesanti ar to, ka pieminekļu noformējumos plaši tika izmantoti pagāniskie simboli, pārņemtie un pieņemtie kristietībā kā autentiski, piemēram, attēlotā bumba ar spārniem kristietībā simbolizē dzīvinošo Dieva spēku, bet senajā mitoloģija – saules dievu Ar.
Tādi kapu pieminekļu dekorēšanas elementi kā eņģeļi, ziedi, sveces, pārklāji vai apmetņi, un, protams, krusts dažādos izpildījumos, ir palikuši līdz šim brīdim, kaut gan ne visi izprot to īsto nozīmi, uzskatot to vienkārši par tradicionālo kapu simboliku.
Taču tas tā nav: katrs pieminekļa noformēšanas elements un pat pieminekļa forma ietver sevī noteiktu semantisko slodzi. Tāpēc meistari-mākslinieki, kas veido granīta kapu apmales, uzmanīgi izstrādā sākumā pieminekļa koncepciju, pēc tam arī atsevišķus tā elementus, un tikai tad pieminekļa projekts tiek iemiesots granītā.
Rietumeiropas kristiešiem – katoļiem tradicionālākā forma ir obelisks, bet pie mums tas tiek uzskatīts par piemērotu karā kritušajiem. ASV pieminekļi visbiežāk tiek uzstādīti kā gaišā granīta ne pārāk augstas taisnstūra plāksnes, pie tam tiek uzskatīts, ka vienā kapsētā pieminekļiem jābūt vairāk vai mazāk līdzīgiem. Pie tam, dažās kapsētās ir atļauts uzstādīt tikai noteiktā parauga vai ar noteiktiem izmēru ierobežojumiem kapu plāksnes.
Viena no visneparastākajām kristietības pasaules kapsētām atrodas nelielā ciematā Rumānijā un tā tiek saukta par “jautro” kapsētu pateicoties pilnīgi netradicionālajiem pieminekļiem – krustiem, kas ir spilgti izkrāsoti un pilnīgi neizskatās pēc sēru struktūrām.
Jūdaisma tradīcijas kapu pieminekļu uzstādīšanā
Viena no pašām senākajām un lielākām reliģiskajām kopienām – ebreju. Katrā lielā pilsētā noteikti ir sava vietējā ebreju organizācija, kuras biedri strādā brīvprātīgi, ar mērķi apvienot visus šīs senās tautas pēcnācējus un sniegt viens otram dažādu palīdzību. Ebreji gan pirms vairākām simtgadēm, gan šobrīd bieži apglabā savus senčus vispārīgi, atsevišķās kapsētās. Senās kapsētas bieži atradās iekš geto, bet tas tikai no drošības viedokļa, jo jūdaisms nosaka tās izvietot ārpus apdzīvotām vietām. Senajā Jūdejā slaveno ebreju kapi atradās kalnos mākslīgi izveidotajās alās, pie tam daudzi no tiem, līdzīgi Ēģiptes faraoniem, kas cēla milzīgās piramīdas, ilgi pirms nāves sāka veidot sev kapenes.
Ebreju tradīcijas nosaka pieminekļa uzstādīšanu 30. dienā pēc bērēm vai pēc 12 mēnešiem. Uz pieminekļa nedrīkst būt mirušā attēls, tāpat arī ziedi. Piemineklim jābūt pieticīgam pēc formas un noformējuma, jo nāves priekšā visi ir vienādi. Tāpēc praktiski vienmēr ebreju kapsētās pieminekļi ir līdzīgi viens otram un tikai nedaudz atšķiras pēc formas un uzrakstiem. Pieminekļa noformējuma pieticīgums ir saistīts ar to, ka Talmūdā ir noteikta pieminekļa galvenais mērķis: apzīmēt apbedījuma vietu kā “rituāli netīru”, kā arī vietu, kur var apciemot mirušā dvēseli, kas dzīvo netālu. Pie tam iet uz kapsētu bez īpaša iemesla – piemēram, nāves gadadiena – nav Dievam tīkama lieta, jo novērš dzīvos no dzīves, bet mirušos – no nomierināšanas.
Neskatoties uz to, tās tautas, kuras starpā dzīvoja ebreju kopiena, tradīcijas vienalga ietekmēja tradīcijas, un uz mūsdienu ebreju kapiem bieži var atrast pieminekļus ar fotogrāfijām.
Tomēr šobrīd ebreju diaspora sadarbībā ar Izraēlas valsti tik aktīvi ķērās pie savu tradīciju atdzimšanas sākotnējā izskatā, ka tas skāra arī kapu pieminekļu uzstādīšanu, kuri tagad precīzi atbilst jūdaisma kanoniem.
Sens ebreju piemineklis – taisnstūra plāksne arkas formā no granīta, dažreiz greznota ar cirstiem ornamentiem. Arka arī kristietībā tiek uzskatīta par dzīves uzvaru pār nāvi. Uzrakstus uz pieminekļa veido vai nu vienā – vietējā valodā vai ivritā, vai arī dažās valodās. Uzraksti arī tiek veidoti pēc noteiktiem likumiem. Tā, pašā sākumā tiek norādīta šāda informācija: šeit apglabāts, tad viņa un tēva vārds, nāves diena pēc ebreju kalendāra un pēcnāves svētība. Bieži uzrakstos izmanto citātus no Talmūda. Jūdaisms pieļauj viena pieminekļa uzstādīšanu vairākiem cilvēkiem – radiniekiem, piemēram, kā arī brāļu kapos.
Sešstūraina zvaigzne, vai arī Dāvida vairogs, kas šobrīd tiek uzskatīta par jūdaisma simbolu, patiesībā ir tikai viens no vairākiem ne mazāk simboliskiem attēliem, tā plaši sākta izmantot tikai 20. gadsimtā, kaut gan dažreiz tā ir atrodama arī uz seniem pieminekļiem.
Musulmaņu tradīcijas kapu pieminekļu uzstādīšanā
Islāmā augsti tiek vērtēta nāves atcerēšanās un katram pilngadīgam musulmanim šī ir viena no svarīgajām rekomendējamajām darbībām (sunna). Vispārpieņemts, ka katru cilvēku sagaida nāve, mēs visi esam mirstīgi. Cilvēks, kas tic Visvarenajam Allāham, apzinās, ka pēc nāves katram būs jāatbild par savām pasaulē paveiktajām darbībām.
Pēc Islāma mācības, visu esību pasaulē ir radījis Allāhs, viss ir Viņa nolemts un notiek pēc Viņa gribas. Visa musulmaņa dzīve no dzimšanas līdz nāvei tiek noteikta pēc Šariata – sistematizēta musulmaņu likumu kopuma. Šariats piedāvā veselu likumu sistēmu musulmaņu pārcelšanai aizkapa pasaulē.
Šariats pieprasa, lai musulmanis vēl dzīvē uz zemes gatavojas pārcelšanai aizkapa pasaulē. Visvarenais Allāhs teica, ka nevienam cilvēkam Viņš nav devis mūžīgo dzīvi (Korāns, 21:36). Katrs cilvēks nogaršos nāvi… Katra dvēsele nogaršos nāvi, pēc tam tā (dvēsele) tiks atgriezta Dievam (Korāns, 29:56). Ar musulmani, kurš atrodas uz nāves sliekšņa, tiek veikti īpašie rituāli. Apbedīšanas rituāli ir sarežģīti, tie tiek veikti garīdznieku vadībā un tiek pavadīti ar īpašām lūgšanām. Stingra apbedīšanas rituālu ievērošana – katra musulmaņa pienākums.
Šariats aizliedz apbedīt mirušo apģērbā. Tas ir jāapsedz ar drānu. Vēlams, lai apbedīšanas drānu mirušajai sievai sagatavo vīrs, bet mirušajam vīram – sieva, radinieki vai bērni. Ja mirušajam neviena nav, bēres rīko kaimiņi. Ja mirušais bija bagāts cilvēks un neatstāja pēc sevis parādus, tad viņa ķermeni obligāti apsedz ar trīs auduma gabaliem. Audumam jāatbilst apglabājamā mantiskajam stāvoklim, tā ir cieņas zīme viņam. Ja mirušais bija nabags, vienalga ir jāapsedz ar audumu viņa ķermenis. Ķermeni var apsegt ar lietotu drānu, tomēr labāk, ja drāna ir jauna. Ir aizliegts apsegt vīrieša ķermeni ar zīda audumu.
Bēru vadīšanas noteikumi pēc Šariata ir sekojoši. Tiek rekomendēts pēc iespējas ātrāk (diennakts laikā) guldīt mirušo zemē, pie tam jāizdara tas tuvākajā kapsētā. Musulmaņiem nav pieņemts apglabāt zārkā. Kad mirušo liek uz zemes, tā galvai jābūt pagrieztai Kiblas virzienā. Kapā ķermenis tiek nolaists ar kājām uz leju, bet kad kapā nolaiž sievieti, virs viņas tur pārsegu, lai vīrieši neskatās uz tās apbedīšanas drānu. Kapā met zemes sauju, lasot Korānu (2:156) arābu valodā – “Visi mēs piederam Dievam un atgriežamies pie Viņa”. Aizbērtajam kapam jābūt četru pirkstu augstumā no zemes. Pēc tam kapu aplej ar ūdeni, septiņas reizes met virsū pa zemes saujai un atkal lasa Korānu (20:57) – “No Viņa mēs izveidojām jūs un Viņā atgriežam jūs, no Viņa izvedīsim jūs citreiz”.
Musulmaņu kapsētu īpatnība ir tāda, ka visi kapi un kapu pieminekļi ar fasādēm tiek pavērsti uz Mekas pusi. Musulmaņi, kas iet garām, lasa sūru no Korāna. Apglabāt musulmani nemusulmaņu kapsētā, bet nemusulmani - musulmaņu kapsētā ir stingri aizliegts. Ja nomirst musulmaņa sieva – kristiete vai jūdajiete, un viņa bija stāvoklī, tad viņu apglabā atsevišķā zemes gabalā ar muguru pret Meku, lai bērns mātes miesās guļ ar seju pret Meku. Šariats neatbalsta dažādas kapu konstrukcijas, uzskatot tos par izšķērdību, jo bagātas ģimeņu kapenes un mauzoleji pazemo nabagos musulmaņus un izraisa dažos mantkārību.